Kā runāt ar bērnu par tuva cilvēka nāvi?

Par nāvi runāt ir grūti – pat pieaugušajiem. Taču vēl sarežģītākas šīs sarunas kļūst, kad par nāvi ir jārunā ar bērniem. Bērni nāvi uztver citādi nekā pieaugušie – viņu izpratne ir atkarīga no vecuma, pieredzes un attīstības posma. Tomēr neatkarīgi no bērna vecuma ir ļoti svarīgi, lai viņš nesaņemtu klusēšanu, izvairīšanos vai pārāk sarežģītu skaidrojumu, bet gan atklātu, saprotamu un emocionāli drošu informāciju. Mūsu kā pieaugušo uzdevums ir nevis pasargāt bērnu no skumjām, bet palīdzēt viņam saprast notikušo un droši izdzīvot savas emocijas. Šajā rakstā apkoposim praktiskus padomus, kas var palīdzēt sarunā ar bērnu par tuvinieka aiziešanu.

• Runājiet ar bērnu tad, kad esat emocionāli gatavs šai sarunai. Pirms uzsākat sarunu ar bērnu, veltiet laiku sev – apzinieties savas sajūtas, nomierinieties un sagatavojaties sarunai. Bērni ir ļoti jūtīgi un ātri pamana vecāku satraukumu un apjukumu. Noteikti neslēpiet savas emocijas – arī pieaugušie drīkst raudāt un izrādīt skumjas. Tas parāda bērnam, ka skumt un izpaust jūtas ir normāli.

  
  

• Nemelojiet bērnam par nāvi – piemēram, nesakiet, ka tuvinieks ir "aizgājis gulēt" vai "devies uz labāku vietu", jo šādi apzīmējumi var radīt bērnam neskaidrību, bailes vai pamestības sajūtu. Tā vietā izmantojiet vienkāršu, vecumam atbilstošu un patiesu valodu, kas palīdz bērnam saprast notikušo bez iespējas radīt vēl lielāku apjukumu.

  
  

• Svarīgi ir ļaut bērnam izteikt savas emocijas – dusmas, bēdas, bailes vai pat klusumu. Nedrīkst bērnu steidzināt "saņemties" vai slēpt savas jūtas. Saruna par nāvi nav tikai viens mirklis, tā ir vesela virkne īsāku vai garāku sarunu, kas atkārtosies.

  
  

• Grāmatas var palīdzēt izskaidrot, kas ir nāve – grāmatas var būt lielisks palīgs sarunā par nāvi, īpaši, ja pašiem pieaugušajiem trūkst vārdu vai pārliecības, kā sākt šo grūto tēmu. Mūsdienās pieejamas vairākas bērnu grāmatas, kas vienkāršā, vecumam atbilstošā valodā un ar ilustrācijām palīdz bērnam saprast, kas ir nāve, ko nozīmē zaudēt mīļu cilvēku un kā tikt galā ar skumjām. Ja jūtat, ka bērnam ir jautājumi, uz kuriem jūs nevarat atbildēt, kopīga grāmatas lasīšana un saruna par tās saturu var būt veids, kā palīdzēt viņam izprast šo sarežģīto dzīves notikumu. Turklāt tādā veidā bērns sajutīs, ka nav viens savās emocijās – ka arī pieaugušie domā un jūt līdzīgi, un ir gatavi par to runāt.

  
  

• Nebaidieties runāt par aizgājēju – arī pēc bērēm nebaidieties runāt par aizgājēju, atcerēties kopīgus notikumus, skatīties fotogrāfijas un dalīties atmiņās. Tas palīdz bērnam saprast, ka tuvais cilvēks joprojām ir svarīgs ģimenei, lai arī viņa vairs nav līdzās.

  
  

• Esiet pacietīgi – bērna sērošanas process var būt ilgstošs un turpināties vairākus mēnešus vai pat ilgāk. Šajā laikā pieaugušajiem ir svarīgi būt blakus, uzklausīt, sniegt emocionālu atbalstu un atbildēt uz dažādiem jautājumiem, kas var arī atkārtoties.

Atcerieties – nav tāda pareizā vai nepareizā veida, kā ar bērnu runāt par nāvi, katra ģimene ir citāda, un katrā ģimenē būs sava pieeja, kā samierināties ar mīļotā cilvēka zaudējumu. Ja jūtat, ka jums vai bērnam ir grūti tikt galā ar zaudējuma sāpēm, nebaidieties lūgt palīdzību psihologam, kas sniegs jūsu ģimenei profesionālu atbalstu.

Tāpat atgādinām, ka sarežģītos brīžos nevajadzētu palikt vieniem – Ainara Spirģa apbedīšanas birojs sniedz ne tikai apbedīšanas pakalpojumus, bet arī konsultācijas un atbalstu, palīdzot organizēt atvadu rituālus un praktiskos jautājumus, lai jūs varētu vairāk laika veltīt savai ģimenei un sērošanai.

Sazinies ar mums